Latviski
Rīgas pirmsākumi, lībiešu ciems Daugavas lejteces labajā krastā, bija ērta, dabas izveidota osta Rīgas jeb Rīdzenes upes grīvā. Kā senākais posms starptautiskajā tirdzniecības ceļā starp Baltijas un Melno jūru Daugavas upe tika izmantota jau 5. gadsimtā. Šis ceļš kuģošanas vēsturē biežāk tiek saukts par tirdzniecības ceļu no varjagiem (sengrieķu un senkrievu nosaukums vikingiem) uz grieķiem jeb Daugavas-Dņepras dzintara ceļu. Pie tirdzniecības ceļa veidojās apdzīvotas vietas, un tagadējās Rīgas pilsētas vietā tāda radās 12. gadsimtā. Dabiskā osta, kur kuģi varēja patverties no vēja, viļņiem un ledus iešanas pavasara palu laikā, izkraut preces un izmitināt atbraucējus, kļūst par ērtu tirdzniecības vietu starp skandināvu, vācu un citu zemju kuģotājiem, kas ieradās no jūras puses un krievu kņazistu tirgotājiem, kas atkuģoja pa Daugavu no iekšzemes.
Rīgas dibināšana
13. gadsimta sākums saistās ar hronikās aprakstīto vācu bīskapa Alberta un viņa vadītā bruņinieku ordeņa ierašanos Daugavas lejtecē ar mērķi pievērst pamatiedzīvotājus kristīgai ticībai, kā arī kontrolēt tirdzniecību ar slāvu tautām. 1201. gads ir fiksēts dokumentos kā Rīgas dibināšanas gads, un bīskaps Alberts minēts kā tās dibinātājs. 13. gadsimtā pilsētas rāte slēdz savstarpējās tirdzniecības un preču apmaiņas līgumus ar austrumu kņazistēm un vēlāk arī ar Hanzas pilsētām, tādējādi kļūstot par tam laikam ievērojamu starpvalstu tirdzniecības ostu un Hanzas savienības locekli.
Hanzas savienības nostiprināšanās
14. gadsimtā Rīga atrodas Livonijas ordeņa pārvaldījumā, un Hanzas savienības ietekme nostiprinās. Plaukst tirdznieciskie sakari, vērojams būvniecības un amatniecības uzplaukums. Rīgas osta atrodas Rīdzenes upes paplašinājumā, Rīgas ezerā, un caur to notiek intensīva preču apmaiņa. Ievesti tiek metāla izstrādājumi, garšvielas, sāls un dažādi audumi, bet izved galvenokārt vasku, linus, kaņepes, kokmateriālus un zvērādas.
Jaunās pasaules atklāšana un tirdzniecības uzplaukums Rīgas ostā
Amerikas atklāšana 1492. gadā pozitīvi ietekmē arī Eiropas valstu, tai skaitā arī Rīgas pilsētas tirdzniecisko darījumu apjomus. Sākas nepieredzēts kuģu būvniecības un intensīvs jūras kravu pārvadājumu laikmets. Pieprasījums pēc labības un kokmateriāliem pieaug vairākas reizes. Vērtīgākais eksportējamais materiāls no Rīgas ostas ir mastu koki. Osta ir pārvietojusies uz Daugavu, atstājot Rīdzenes upes izteku nelielu buru laivu piestātnēm un kuģu ziemošanai. Rīgā ievesto preču sarakstā dominē sāls, siļķes, audumi, metāla izstrādājumi un koloniālpreces.
Livonijas karš un Rīgas osta Polijas pārvaldībā
1558. gadā sākas 25 gadu ilgais Livonijas karš starp Krievijas caristi un Livonijas konfederāciju, kurā pēc tam iesaistās arī Polijas-Lietuvas kopvalsts, kā arī Dānijas un Zviedrijas karalistes. Pilsētniekiem sākās grūti laiki naidīgu spēku ielenkumā, kur uzvarētājs iegūs tiesības valdīt arī pār Rīgas pilsētu un ostu. Šis posms Rīgas vēsturē tiek apzīmēts kā Rīgas brīvpilsētas laiks, kad Rīgas rātes sūtņi veda sarunas ar Svētās Romas impēriju par ķeizaram pakļautas brīvpilsētas statusa piešķiršanu. Tomēr Livonijas kara rezultātā Rīga ar tās ostu nonāk Polijas pārvaldībā. Polijas karalis Stefans Batorijs izdod pavēli iekasēt muitas nodevu - portoriju, aptuveni 2% vērtībā no visu ievedamo un izvedamo preču vērtības, kas uzskatāms par pirmo muitas nodokli Rīgas pilsētas vēsturē. Pilsētas rātes dokumentos ir atrodama informācija par ostas darbību vienā no poļu pārvaldības gadiem- 1591. gadā Rīgas ostu apmeklē 391 burinieks. Taču kopumā poļu valdīšanas laikā Rīgas osta zaudē konkurētspēju nepamatoti augsto nodevu dēļ.
Zviedru laiki Rīgā
1600. gadā sākas Polijas – Zviedrijas karš par ietekmes sadalīšanu Baltijas jūrā. Biežie zviedru uzbrukumi bloķē ostu un ierobežo tirdzniecību, līdz 1621. gadā izšķirošajā cīņā par Rīgu zviedri salauž aplenkto rīdzinieku pretestību. Poļu-lietuviešu karaspēka vienības neizlaužas cauri Rīgas aplenkumam, un Rīgas rāte atver pilsētas vārtus zviedru karaļa Gustava II Ādolfa karaspēkam. 1629. gadā, Zviedrijas karalim nonākot naudas grūtībās, tiek ieviesta palielināta muitas nodeva – licente, tām precēm, kas tiek ievestas pa Daugavu no austrumu zemēm. Biežie kari un nesaskaņas reģionā samazina aizjūras tirdzniecības apjomu. Rīgā vidēji gadā neienāk vairāk par 300 buriniekiem. Preču plūsma reģionā palielinās, taču augsto muitas nodevu dēļ daļa kravu aizplūst caur Kurzemes un Prūsijas ostām.
Rīga - pirmā cariskās Krievijas osta Baltijas jūrā
1700. gadā Krievijas cars Pēteris I piesaka karu Zviedrijai. Pēc desmit gadu postošas karadarbības 1710. gada 4. jūlijā tiek parakstīts pilsētas kapitulācijas akts, un jau 14. jūlijā Rīgā ierodas ģenerālfeldmaršals grāfs Boriss Šeremetjevs, lai saņemtu pilsētas atslēgas. Turpmākajos gados vairākkārt tiek mainīts pilsētas pārvaldības modelis, līdz Katrīnas II valdīšanas laikā tiek atlaista Rīgas rāte, un ievēlēta dome pēc cariskās Krievijas pilsētu parauga. Jaunā dome uzsāk plaša mēroga pilsētas atjaunošanas darbus, jo ilgstošās karadarbības rezultātā pilsēta ir izpostīta, un saimnieciskā darbība nenotiek. Pēc Katrīnas II nāves Rīgas rāte daļēji atgūst savas pilnvaras un 18. gadsimta otrajā pusē pulkveža Gustava Emanuela Veismana vadībā kuģošanas un ostas vajadzībām uzsāk plānveidīgu inženiertehnisko būvju celtniecību Daugavas grīvā, lai koriģētu un padziļinātu upes gultni. 1788. gadā, pēc Kometforta dambja izbūves pabeigšanas, dambja galā uz sastatņu platformas tiek iededzināts ugunskurs, kas pilda bākas funkciju un tiek uzskatīts par pirmo fiksēto bākas vietu ostas vēsturē.
Jaunāko inženiertehnisko risinājumu ieviešana, hidrotehniskās būves un dzelzceļi Rīgas ostā
Neskatoties uz hidrotehnisko būvju celtniecību, sākoties jaunajam gadsimtam, kuģošana Rīgas ostā joprojām ir apgrūtināta kuģu ceļa aizsērēšanas dēļ. Pilsētas ārējā tirdzniecība kļuvusi pilnīgi atkarīga no bagarēšanas. To finansē, galvenokārt tirgotāji un Rīgas biržas komiteja, kas padziļināšanas darbos izmanto tā laika progresīvāko inženieru idejas un tehniku. 1846. gadā Rīgas ostā sāk darboties pirmā ar tvaiku darbināmā bagarmašīna. 1848. gadā par Baltijas ģenerālgubernatoru ieceļ Aleksandru Suvorovu, kura vadībā tiek nojaukti Rīgas nocietinājumu vaļņi, izbūvēts Rīgas –Daugavpils dzelzceļš un ierīkots elektriskais telegrāfs no Rīgas uz Bolderāju. 1850. gadā ar cara Aleksandra II svētību izveido Rīgas ostas izbūves komiteju, kuras vadībā tiek uzsākta Mangaļsalas (Austrumu) mola būve, uzbūvēts Rietumu mols un ostas jūras vārti iegūst savu šodienas izskatu. 1861. gadā uz Austrumu mola uzstāda ar gāzi darbināmo navigācijas uguni (šobrīd apskatāma pie Rīgas brīvostas pārvaldes ēkas Kalpaka bulvārī 12). Pēc Rīgas – Caricinas dzelzceļa savienojuma izveidošanas 1871. gadā, Rīga iegūst piekļuvi plašiem Krievijas izejvielu tirgiem. 1877. gadā, pēc vairākām sevišķi bargām ziemām, Rīgas biržas komiteja nolemj iegādāties spārnratu tvaikoni “Simson”, lai izmantotu ledus laušanai ostā.
Straujas izaugsmes un pārmaiņu laiks
20. gadsimta sākumā Rīga ir lielākā Krievijas eksportosta kokmateriālu jomā un ieņem 3. vietu Krievijas impērijas ostu vidū pēc ārējās tirdzniecības kopapjoma. 1901. gadā caurlaides spējas palielināšanai Krievijas valdība pieņem lēmumu par Eksportostas būvi uz Andreja dambja (tagadējā pasažieru ostas teritorija). 1902. gadā Andrejsalā atklāj pirmo saldētavu, gadu vēlāk darbu uzsāk Rīgas preču stacija. 1905. gadā Andrejostā atklāj pilsētas pirmo elektrisko spēkstaciju. 1914.gadā īsi pirms I Pasaules kara tiek atklāts otrais dzelzceļa tilts pār Daugavu. 1912. gadā darbu Rīgas ostā sāk Geteborgā būvētais ledlauzis “Pjotr Veļikij”.
Rīgas osta I Pasaules kara un Latvijas republikas dzimšanas gados
1915. gadā sākas Rīgas rūpnīcu, kuģu un ostas iekārtu evakuācija uz Krieviju. 1917. gadā vācu karaspēks ieņem Rīgu, un aizejošā krievu armija uzspridzina Rīgas ostas bāku, Dzelzceļa tiltu, atsevišķus ostas aizsardzības objektus un ostas ēkas. 1918. gada 18. novembrī tiek proklamēta Latvijas Republika. 1919. gada jūlijā, pēc smagām Latvijas neatkarības kaujām, Latvijas Republikai piederošajā Rīgas ostā, kā pirmais kuģis ienāk tvaikonis “Saratov” ar sarkanbaltsarkano karogu un Latvijas valdības locekļiem uz klāja.
Mierīga darba un attīstības gadi starp diviem pasaules kariem
1920. gadā tiek parakstīts Latvijas – Krievijas miera līgums, un sākas saimnieciskās dzīves atjaunošanas laiks arī Rīgas ostā. Tiek veikta hidrotehnisko būvju atjaunošana un kuģu ceļa padziļināšana. 1928. gadā kuģu ceļa dziļums sasniedza 8,2 metrus, bet 1938. gadā jau 9,0 metrus. Tiek uzbūvētas jaunas noliktavas un saldētava Eksportostā. 1926. gadā darbu Rīgas ostā sāk ledlauzis “Krišjānis Valdemārs”. Latvijas ārējās tirdzniecības galvenie partneri ir Lielbritānija un Vācija. 1940. gada jūnijā Latvijā ienāk PSRS karaspēks un Latvijā nodibina padomju varu, kas pārvelk svītru Rīgas ostas loģiskai attīstībai uz ilgiem padomju varas gadiem.
Nozīmīga PSRS eksportosta tirdzniecībai ar Rietumvalstīm
1941. gada vasarā sākas II Pasaules karš, kas Rīgas ostā atkal atstāj drupu kaudzes, izpostītas hidrobūves un sagrautas ēkas. Pēckara periodā Rīgas ostas attīstība tiek organizēta pēc PSRS centralizētās valdības izstrādātajiem plāniem stingrā attiecīgo ministriju un resoru uzraudzībā. Tā kā Rīgas osta pilda vienu no svarīgākajiem uzdevumiem PSRS ārējās tirdzniecības jomā – eksportkravu nosūtīšanu uz Rietumvalstīm, jau sešdesmito gadu vidū un septiņdesmito gadu sākumā tiek izstrādāts ostas modernizācijas un paplašināšanas plāns. Astoņdesmito gadu sākumā Kundziņsalā tiek uzbūvēts viens no lielākajiem konteineru termināliem PSRS, izveidota piestātne un infrastruktūra šķidrās gāzes eksportam, nodota ekspluatācijā Rīgas jūras pasažieru stacija un Zvejas osta Rīnūžos. Astoņdesmito gadu beigās visā Baltijā sākas Atmodas process, kas noved pie Latvijas izstāšanās no PSRS un valstiskās neatkarības atjaunošanas.1990. gada 4. maijā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņem neatkarības deklarāciju un Rīgas ostas vēsturē sākas jauns attīstības posms.
