Ostas muzejs

Kopš 2001. gada Rīgas brīvostas pārvaldes apmeklētājiem un interesentiem ir iespējams iepazīties ar jūrniecības priekšmetu ekspozīciju, kas izvietota improvizētā kuģu vadītāju mācību klasē. Visi apskatāmie priekšmeti ir izmantoti kapteiņa Voldemāra Zīringa dibinātajos un vadītajos kuģu vadītāju apmācību kursos.

Desmit gadu laikā, sākot ar 1926. gadu, kapteinis Voldemārs Zīrings kopā ar domubiedriem sagatavoja vairāk nekā divus simtus kuģu vadītāju un speciālistu, no kuriem daudzi turpināja iegūt izglītību augstākā līmeņa mācību iestādēs. Tas lika pamatus spēcīgai Latvijas kuģotāju un rēderu kopai, kas laikā starp abiem pasaules kariem nodrošināja kravu pārvadājumus zem Latvijas karoga praktiski visās pasaules jūrās.


Ledlauzis Varma

Ledlauzis “Varma” būvēts Somijā 1968. gadā Hietalahti kuģu būves uzņēmumā pēc Somijas Nacionālās Navigācijas pārvaldes pasūtījuma. Ledlauzis sekmīgi strādājis arktiskajos ūdeņos līdz 1994. gadam, kad to par 12 miljoniem latu iegādājās Latvijas Satiksmes ministrija. Rīgas ostas pārvaldes rīcībā ledlauzis ir kopš 1996. gada, kur veic ledus laušanu un kuģu izvešanu cauri Rīgas jūras līcim sevišķi bargās ziemās un sarežģītos ziemas navigācijas apstākļos.   

Ledlauzis ir ticis izmantots gan kā prezidenta jahta Somijā - prezidenta Urho Kekonena (1956—1981) darbības laikā, gan kā kuģu parādes komandora jahta, uzņemot The Cutty Sark Tall ships regates dalībniekus Rīgas ostā 2003. un 2013. gadā. Ledlauzis ir uzņēmis uz klāja visus Latvijas Valsts prezidentus, augstas ārvalstu amatpersonas un sabiedroto valstu militāros speciālistus dažādos Latvijai svarīgos notikumos, iepazīstinot ar Rīgas brīvostas iespējām un popularizējot Latviju kā jūrniecības tradīcijām bagātu valsti.


Bākas

Rīgas ostas teritorijā atrodas viena jūras bāka – Daugavgrīvas bāka, bet kopumā Rīgas brīvostas pārvalde apsaimnieko 15 bākas visā Rīgas jūras līča piekrastes zonā, sākot ar Irbes bāku un Miķeļbāku, kas rāda ceļu Irbes jūras šaurumā, un beidzot ar Ainažu bāku pie Igaunijas robežas.

baka2

Mūsdienās bākas pilda ne tikai drošas navigācijas līdzekļa funkciju, bet ir kļuvušas arī par unikālu Latvijas  kultūrvēsturisko mantojumu. RBP saimniecībā ir gan 65 metrus augstais Miķeļtornis – augstākā bāka Latvijā, gan Kolkas bākas komplekss un Mērsraga bākas tornis, kas ir valsts nozīmes arhitektūras pieminekļi.

Pašreiz apmeklētājiem ir atvērta Mērsraga bāka. Par bākas apmeklējumu interesēties Mērsraga Informācijas centrā: +371 632 377 04

Pēc bāku sakārtošanas un labiekārtošanas darbiem Rīgas brīvostas pārvalde izvērtēs iespēju arī citas no vēstures un tūrisma viedokļa interesantas bākas atvērt apmeklētājiem.


Vēsturiskie objekti Rīgas ostā

dbaka

Daugavgrīvas bāka

Lai rādītu ceļu kuģiem, Daugavas grīvā jau kopš 13. gadsimta kurināja ugunskurus, bet pastāvīgu akmeņu krāvuma signālplatformu tagadējā Daugavgrīvas bākas atrašanās vietā ierīkoja pēc Zviedrijas karaļa Gustava Ādolfa rīkojuma 1621. gadā, kad zviedru karaspēks ieņēma Rīgu. 1788. gadā, pēc Rietumu mola būvdarbu pabeigšanas, cariskās Krievijas izdotajā bāku sarakstā tika iekļauta koka baļķu konstrukcija Daugavas grīvā, kas pilda bākas funkcijas, dedzinot ugunskuru uz metāla platformas torņa augšgalā.

Krimas kara laikā (1853 - 1856) torni daļēji nojauca, iekļaujot tā konstrukciju krasta aizsardzības sistēmā, bet pēc Krimas kara 1863. gadā tornis tika atjaunots, izbūvējot stabilu granīta pamatni un uzstādot cilindrveida čuguna konstrukciju. Tā pildīja bākas funkciju līdz 1915. gadam, kad Pirmā pasaules kara laikā, atkāpjoties Krievijas karaspēkam, tika uzspridzināta.

1920. gadā pēc būvinženiera E. Veisa projekta uzsāka dzelzsbetona konstrukciju bākas celtniecību, un jau 1921. gada 1. oktobrī bāka sāka darboties. Taču Otrā pasaules kara laikā 1944. gada 9. oktobrī, vācu karaspēkam atkāpjoties no Rīgas, bāku atkal uzspridzina.  Mūsdienu  veidolā Daugavgrīvas bāka atsāk savu darbu 1957. gada 2. februārī.

Daugavgrīvas bākas torņa augstums ir 35 metri, gaismas ierīce novietota 30,9 metru augstumā un gaismas redzamība no bākas ir 15 jūras jūdzes.


Komētforta dambis

Viens no nozīmīgākajiem kultūrvēsturiskajiem objektiem Rīgas brīvostas teritorijā ir vietējās nozīmes aizsargājamais kultūras piemineklis Komētforta dambis Daugavgrīvā. Komētforta dambis vēsturiski ir saistīts ar valsts nozīmes kultūras pieminekļiem – Daugavgrīvas cietokšņa apbūvi, kā arī Daugavas grīvas krastu fortifikācijas būvju kompleksu Mangaļsalā.


Krasta aizsardzības būves Daugavgrīvā

19. gs. beigās un 20. gs. sākumā Daugavgrīvā un Mangaļsalā Krievijas armijas inženieri uzsāka vērienīgu aizsardzības būvju kompleksa celtniecību militārām vajadzībām, kas paredzēja iespēju aizsargāt pieeju Rīgai, ja ienaidnieks mēģinātu uzbrukt no jūras. Šim nolūkam tika izbūvēti bastioni un lielgabalu platformas, bunkuri, novērošanas posteņi un noliktavas munīcijai. Kompleksā tika iekļauti arī būvju fragmenti, kas bija saglabājušies no Komētforta celtniecības laika.

Aizsardzības būves gandrīz pilnībā tika iznīcinātas 1917. gadā, atkāpjoties Krievijas armijai. Latvijas valsts neatkarības gados teritorija tika izmantota Latvijas armijas vajadzībām. Otrā pasaules kara beigu posmā, atkāpjoties vācu armijai, stratēģiski nozīmīgās celtnes, ieskaitot Daugavgrīvas bāku, atkal tika uzspridzinātas. PSRS laikā teritorija un atlikušās būves tika izmantotas armijas un civilās aizsardzības noliktavu vajadzībām.


Austrumu mols

Tieši no Mangaļsalas jūrā iestiepjas mols, kas būvēts 1850. – 1861. gadā un kura celtniecībai aktīvi sekoja Krievijas cars, kurš to vairākkārt apmeklēja. Daugavas krastā mola tuvumā meklējami divi akmeņi, kas par godu Krievijas cara Aleksandra II un troņmantnieka Nikolaja šīs vietas apmeklējumam nosaukti par “Cara akmeņiem”.


Cara akmeņi

Mangaļsalā, netālu no Austrumu mola, Daugavas krastā novietoti divi laukakmeņi ar iegravētiem veltījumiem. Pirmais akmens uzstādīts par godu Krievijas caram Aleksandram II, pieminot viņa ierašanos Rīgas ostā mola celtniecības laikā 1856. gada 27. maijā. Gravējums uz otrā akmens vēstī par Krievijas troņmantnieka Nikolaja Aleksandroviča apmeklējumu Rīgas ostā 1860. gada 4. maijā.  Troņmantinieks bija ieradies Rīgā, lai piedalītos Rīgas Pilsētas teātra (pašreizējā Latvijas Nacionālās operas un baleta ēka) pamatakmens likšanas ceremonijā un pārlūkotu Austrumu mola būvniecības darbus Rīgas ostā.


Rietumu mols

Rietumu mola izbūve ir nesaraujami saistīta ar Rīgas ostas attīstības vēsturi, kad 18. gs. vidū radās nepieciešamība steidzami apturēt Daugavas ietekas aizsērēšanu, kas traucēja kuģu nokļūšanu Daugavā un preču piegādi strauji augošajai Rīgas pilsētai. Pirmās atzīmes par mola būvniecību atrodamas kartēs, kas datētas ar 1788. gadu, un sākotnēji ir saistītas ar Komētforta celtniecību. Rietumu mola būvniecība sākas 1881. gadā un ar pārtraukumiem turpinās līdz pat 1885. gadam, kad mols kā hidrotehniska būve iegūst šodien redzamās aprises.

Rietumu mols ir viena no svarīgākajām būvēm Daugavas straumes un sanešu regulējošā hidrobūvju sistēmā, kas ir izveidotas aptuveni 50 kilometru kopgarumā ar vienu mērķi – nodrošināt stabilu Rīgas ostas darbību. Mols ir būvēts kā pāļu un fašīnu konstrukcija, kas pildīta ar laukakmeņiem un saistīta ar betona pārsegumu. Gadu gaitā molam ir veidotas arī aizsargsienas un tetrapodu krāvumi, kas palīdz konstrukcijai izturēt ūdens straumju spiedienu un noturēt atbilstošu dziļumu kuģošanas kanālā.  

Rietumu mola garums ir 860 metri, virsūdens redzamā daļa atsevišķos posmos sasniedz 3m, platums līdz 5,5 metriem. Mola jūras galā atbilstoši kuģošanas drošības noteikumiem ir uzstādīta navigācijas gaismas un sakaru ierīce.
 

Jūs var interesēt: