Latviski
Es esmu Ima Mauriņa. Ja!?
Man patīk zaļās lāses ar puļķi dibenā. „Tie tok krisdoļi” , atsmej Ome. „Tās jau ērkšķogas”, smeju pretī!
Jā, tā ir mana dzimtā puse – Ziemeļkurzeme. Vieta, kur jūra ar debesīm pasauli dala un pureņu košums sakuļas dzeltenumā.
Kolkasrags, Kolka. Dižjūra ar Mazjūru palaikam pastrīdas, bet tagad jau draudzīgi sadzīvo.
Manī ir no visa kā pa drusciņai. Košās krāsas no līvu dzīves ziņas, neprātīga ilgošanās no kāpu smilgām – Ilgām. No priežu asarām – dzintara brīnums. Stāvu un brīnos par visu. Tāpēc, laikam pasakas tā viegli nāk, un ceļš nav ceļš, bet laiks, kurš kilometrus skaita. Un saskaitījis gana daudz.
Piedzimu 1963.gadā – pašā ziedonī - maijā. Zinu I. Ziedoņa netveramos taureņus un savus arī. Zigzagoju saviem līdzi un rakstu priekā, bet, toreiz mācījos mācīties.
Latvijas Mākslas akadēmiju pabeidzu 1992.gadā.
Pēc 4 gadiem pētīju bērnu iztēli un ieguvu Maģistra grādu mākslas pedagoģijā. Bērniem veltīju 25 darba gadus.
Dalīšanās krāsu košumā un sajūtās – tā ir katra mākslinieka privilēģija, bet teikt un pateikt, lai tevi sadzirdētu, nebūt nav viegli......
Un visu jau arī nevar izstāstīt, izsvilpot, izmērīt.......to var tikai sajust...
Ne velti, izstādē – goda vietā ir celtas – reņģes - tik zeltaini brūnas, pēc alkšņu malkas dūmiem smaržojošas. Tā ir mana sajūtu zeme - mana bērnība.
P.s. Puķes ir īpašs stāsts, jo nezinu neko tik sajūtām piesātinātāku par ziedošu kātiņu.
Tagad arī Jūs zināt, ka kātiņi zied .......
Ar smaidu ima
