Meklēt

Dabas objekti

Mīlestības saliņa

561px-Riga_Milestibas_salina_karte

Mīlestības saliņa ir sala RīgāKurzemes rajonā. Tā atrodas Daugavas kreisajā krastā, Buļļupes ietekā Daugavā, blakus Daugavgrīvas salai. Sala ir iekļauta Daugavgrīvas apkaimē.

Mīlestības saliņai ir trīsstūrveida forma. ZA malu apskalo Daugava, R malu Buļļupe, bet salas D malu apskalo Loču kanāls. Sala ir zema, vidējais salas augstums ir 1-1,5 metri, purvaina, ar aizaugušiem ezeriņiem. Augstākā salas daļa ir Daugavas pusē. Sala pārklāta ar kokiem un krūmiem.

Mīlestības saliņas platība ir aptuveni 0,6 km². Sala sāka veidoties 19. gadsimta otrajā pusē līdz ar Daugavas gultni regulējošo dambju izbūvi starp gultni iztaisnojošo dambi un Buļļupes ieteku, uzkrājoties Daugavas sanestajiem smilšu un dūņu materiāliem.

Rīgas Brīvostas pārvalde domā  par Mīlestības salas apsaimniekošanas noteikumu aktualizēšanu, radot iespēju kopt, iespējams daļu padarīt pieejamu apmeklētājiem,  kā arī uzstādīt informācijas stendus, uzlabot apstākļus aizsargājamām sugām, kuru dēļ šis liegums ir izveidot. Mīlestības saliņa ir īpašā brīvostas pārvaldes rūpju lokā – ik gadu Lielās talkas laikā mīlestības saliņā strādā pārvaldes darbinieki.

Mīlestības saliņa ieļauta Natura 2000 dabas liegumā.

Wikipedia

Krēmeru dabas liegums

DL_Kremeri

Dabas liegums Krēmeri ir nodibināts 1993. gadā kā vietējas nozīmes dabas liegums ar mērķi saglabāt un aizsargāt putniem nozīmīgu ligzdošanas vietu Rīgas pilsētā. 1999. gadā liegumam piešķirts valsts nozīmes dabas lieguma statuss. Dabas lieguma teritorija ir 15 ha. Pēc platības tā ir mazākā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Rīgā.

Dabas liegums Krēmeri atrodas Daugavas kreisajā krastā starp Voleriem un Krēmeriem. Dabas lieguma zemes lietotājs ir Rīgas brīvostas pārvalde. Nelielā teritorija pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā bija izcila no putnu sugu daudzveidības viedokļa. Tajā konstatētas deviņas aizsargājamas putnu sugas, tostarp liela (300 – 400 pāri) lielā ķīra kolonija.

icon Krērmeru dabas lieguma dabas aizsardzības plāns 2007 - 2016 (1.45 MB)

Vecdaugavas dabas liegums

Vecdaugavas dabas liegums sākotnēji dibināts 1984. gadā kā kompleksais dabas liegums, 1987. gadā ņemts valsts aizsardzībā 65 ha platībā, bet 1990. gadā paplašināts līdz 236 ha. Tas atrodas Rīgas pilsētas Ziemeļu rajonā Vecdaugavas pussalā. Tā ir zema Daugavas smilšaino, dūņaino un kūdraino nogulumu zemes strēle ar līdzenu reljefu Vecdaugavas attekā. Te galvenokārt sastopamas sausieņu un palieņu pļavas, centrālajā daļā virsājs un kāpu veģetācija, pie ūdeņiem niedru audzes un kārklu krūmāji.

Liegumā konstatētas 392 paparžaugu un sēklaugu sugas. No aizsargājamajām augu sugām te aug jūrmalas armērija, ūdeņu grīslis, purva diedzene. jumstiņu gladiola, Sibīrijas skalbe, Žerāra donis, pļavas silpurene, atvašu saulrietenis, Baltijas dzegužpirkstīte.

Liegums ir nozīmīga putnu ligzdošanas vieta Rīgas pilsētā. Te konstatētas 40 putnu sugas, no kurām 29 liegumā ligzdo. Tādas ir aizsargājamās putnu sugas: ziemeļu gulbis, lauka piekūns, grieze, niedru lija.

Liegumā redzamas arī kādreizējā Daugavgrīvas klostera viduslaiku nocietinājuma paliekas – t. s. Zviedru skanstis.

Kultūrvēstures pieminekļi

Daugavgrīvas klosteris

Svētā Nikolaja Daugavgrīvas klosteri dibināja cisterciešu ordeņa mūki bīskapa Alberta vadībā. Rakstītos avotos klosteris pirmo reizi minēts 1205.gadā.

Nocietinātais, no mūra celtais klosteris tika novietots pie toreizējās Daugavas gultnes 2,5 kilometrus no ietekas jūrā. Mūsdienās Daugavai ir cita gultne un klostera atrašanās vieta tagad atrodas līdzās vecajai Daugavas gultnei - Vecdaugavai.

1653.gadā Zviedrijas Kara kolēģijas izdotajā kartē atzīmēts, ka vecais cietoksnis ir izpostīts un pils - sabrukusi. Pils mūru akmeņus izmantoja Daugavgrīvas cietokšņa būvniecībai otrā Daugavas krastā.

ⓒ 2009 Gatis Pāvils

Daugavgrīvas bāka

Daugavgrivas_baka

Pirmsākumos tā atradās  šodienas Vecāķu teritorijā, bet, upei mainot savu gultni, XVI gs. bāku uzcēla pie jaunās Daugavas ietekas (Neumünde), kur attēlota jau 1536. gada Rīgas kartē. 1582. gada 5. decembrī Žečpospoļitas karalis Stefans Batorijs (Stephanus Rex) izdeva pavēli par bākas celtniecību Daugavgrīvā..

1721. gadā pieminēta Krievijai pievienoto teritoriju bāku sarakstā. 1788. gadā tika uzcelts baļķu tornis, kura virsotnē uz dzelzs platformas kurināja ugunskuru. 1818. gadā 31 m augstā koka tornī uz mūra pamatnes sāka darboties cita bāka, kuras gaismas avots bija vairākas eļļas lampas. Krimas kara laikā 1854. gadā torņa augšējo koka daļu nojauca, bet 1857. gadā to atjaunoja. 1863. gadā tika uzstādītas saliekamas konstrukcijas čuguna tornis uz granīta pamata (augstums 31 m). Bākā bija 2 ugunis - balta zibšņu uguns un zem tās sarkana, nepārtraukta uguns, kas redzama mazākā attālumā, nekā pirmā.

1915. gadā krievu armija bāku uzspridzināja, bet pēc tam vācu okupācijas iestādes izbūvēja aptuveni 30 m augstu koka pagaidu torni, kas 1919. gada15. oktobrī Bermonta karaspēka apšaudes laikā nodega.

1921. gada sākumā tika pabeigta balta dzelzsbetona torņa būve, kuras augstums kopā ar laternu bija 32 m. Tornis apakšējā daļā (līdz 13 m atzīmei) astoņstūra, augstāk apaļš. Iekšējais torņa diametrs 3,25 m. Bākā uzstādīja rotējošu zviedru firmas AGA gaismas aparātu ar acetilēna degli un četrām starmetēju lēcām (1926. gadā tas nomainīts). Uguns augstums bija 33,5 m vjl.

Vērmahts atkāpjoties 1944. gada oktobrī bāku uzspridzināja. 1945. gadā uzbūvēja koka pagaidu torni, bet 1957. gadā - pašreizējo Daugavgrīvas bāku.

Wikipedia

Mangaļsalas forti

mangalsalas_forti

Forti celti un pārveidoti ilgākā  laika posmā. To celšanā rokas pielikuši gan vācieši, gan zviedri, gan krievi.

19.gadsimta sākumā krievi izveidoja divus artilērijas fortus - vienu Mangaļsalā Magnuskalnā  un otru Daugavas pretējā pusē.

20.gadsimta sākumā - 1912.gads tika uzsākta vairāku fortu būve Mangaļsalā un Bolderājā. Tika uzcelti divi forti ar 254mm lielgabaliem, seši forti ar 152mm lielgabaliem un trīs forti ar 138mm. Katrā fortā tika uzstādīti divi lielgabali.

© SIA Ceļvedis IT

Cara akmeņi

Mangaļsalā, pavisam netālu no mola, Daugavas krastā, betonā ir iemūrēti Krievijas caru akmeņi, kas apliecina, ka tieši šeit 1856. gada 27. maijā bijis imperators Aleksandrs II, bet troņmantnieks Nikolajs - 1860. gada 5. augustā.